Man sevi vienmēr nedaudz jāpierunā iet uz bērnudārzu un skolu koncertiem. Saņemos, ja manējie piedalās. Taču laikam vēl nekad neesmu nožēlojusi, ka esmu aizgājusi. Arī vakar. Koncerts ilga pusotru stundu (!!), tomēr nenoguru. Vidusskolas meitenes vadīja un bija uzrakstījušas teicamu scenāriju. Un vēl kāds mīļš pārpratums vienā no priekšnesumiem, kas sasmīdināja gan pašus uz skatuves, gan visu zāli...
Tā jau laikam pašdarbnieku lielākā bēda - gadumija un pavasaris. Tad visi grib uzstāties, atrādīt un parādīt. Arī Evelīnai savi trīs pulciņi, kas ikdienā pat nav jūtami, tagad priekšnesumus salikuši teju vienā laikā. Rīt - kā no skatuves nost, tā pēc 15 minūtēm jābūt otrā pilsētas galā. Un vienai skolotājai vienalga, ko dara otra skolotāja...
Pēc vakardienas koncerta vecākiem bija jāiet skatīties arī bērnu radošo darbu izstāde. Īsos vārdos - cepuri nost! Gan pašu bērnu, gan skolotāju priekšā, kas uzņemas tādus uzdevumus realizēt. Man telefonā maz vietas, tāpēc bildes tikai dažas.
Visādi zvēri, ēkas, bistes. Tehnika klāt nebija nebija rakstīta, bet cik sapratu, šis tas bija papjē-mašē tehnikā, šis tas taisīts no dažādām masām (iespējams plastika, ģipsis).
Meitenes bija saadījušas, satamborējušas un sašuvušas... Cimdiem raksti, kādiem man nekad nav bijusi drosme pieķerties, drosmīgas un dzīvespriecīgas krāsas, akurāti izšūti tējas maisiņi, absolūti velkamas vestes, fifīgas cepures... Puiši no koka sataisījuši tādas mašīnas, ka ar kāru aci skatījos - Ansim vajadzētu!
Un to visu bērni dara pamatskolā! It kā jau es arī gāju skolā, adīju, tamborēju, šuvu un izšuvu, bet laikam palieku veca, jo šodien tas viss liekas kas īpašs!
