Pēdējais ieraksts bija par to, kā gatavojos Anša dzimšanas dienai. Tagad, kad gandrīz nedēļa pagajuši kopš dzimšanas dienas, esmu saņēmusies ierakstam par to, kā gāja.
Neesmu pārāk mazohistiska, man lielos draugos slinkums, un pāri sev parasti nedaru. Tāpēc bija gan Anša dzimšanas dienas svinības, gan viesi bija paēduši, gan nesēdējām rokas klēpī salikuši, gan galu galā vakarā pati no kājām negāzos (lai gan paspēju i darbā pabūt, i dienas lielāko daļu virtuvē pavadīt).
Šis ir labs veids, kā pēdējās savas dzīves minūtes pavadīt viensezonas lampiņām, kurām no četrām krāsām deg vairs tikai divas un arī tās drīz dzisīs.
Šokolādē uz krāsainajos kūku rotājumos mērcētas glāžu malas - sen interneta plašumos redzēta ideja. Nu bija īstais laiks to izmantot.
Kā jau iepriekš rakstīju, vietas mums dzīvoklī maz. Tāpēc visi sēžam kur vien var piemest dibengalu - uz grīdas, bērnu ķeblīšiem, dīvāna... Manuprāt, tas drīzāk ir labi, nekā slikti, jo visu laiku notiek kustība - viens pārvietojas uz citu (iespējams, ērtāku) vietu, otrs ieņem viņa vietu. Un tā visu vakaru!
Šoreiz inerci, kas neizbēgami rodas pēc ēšanas, mēģināju mazināt ar uzdevumu. Izmantojot gan jau iepriekš
izprintētas sagataves, gan paši savu radošo domu, katram vajadzēja izgatavot atribūtu fotosesijai.
Labā doma bija tāda, ka katras viesis nobildējas kopā ar jubilāru, taču Ansim - Zaļajam Betmenam jeb Domotmenam (kā viņš pats sevi dēvēja) - bija citas domas par to, tāpēc ne visi tika pie pagodinošā kopējā kadra ar jubilāru.
(Augšējā kreisajā stūrī - Domotmens ar tēti, augšējā labajā stūrī - Domotmens ar māsu, apakšējā labajā stūrī - mēs ar Ansi. Domotmens bija izgājis).
Vienu kluso, lēno, visa vakara pasākumu sagādāja paši viesi, ierodoties ar sniegavīru.
Visa vakara garumā vērojām viņa ekstrēmās pārvērtības.
Radikāli viņš bija mainījies nākamajā rītā!
(Pa ceļam pie Anša netālu no mūsu mājas ciemiņi uzcēla lielo sniegavīru. Tas turpat stāv joprojām, katru dienu ejam tam garām un priecājamies!)
Kūku šoreiz necepu, bet taisīju no prjaņikiem, banānus aizstājot ar ķiršu un brūkleņu zapti (jo starp viesiem bija viens, kam banāni negaršo) un krējumam pievienojot vienu paciņu svaigā krēmsiera un biezpienu. Labi, ka biju nolēmusi kūku taisīt iepriekšējā vakarā, citādi mans projekts būtu smagi izgāzies - Sandis pārradās ar Rimi pirktiem sveramajiem prjaņikiem, bet tik cietiem, ka gandrīz vai ar cirvi vajadzēja skaldīt. Par laimi, diennakts bija pietiekami ilgs laiks, lai mani "skaldītie" prjaņiki paspētu izmirkt. Bet - līdz ar nagiem...
(Pieaugušie nepakavējās Ansi mazliet paāzēt, liekot viņam svecītes pūst!)
Zināju, ka dzimšanas dienā Ansis tiks pie Lego, viņš dabūja arī pistoli ar skaņu (par laimi, ne pārāk skaļu un uz nerviem krītošu). Zināju arī to, ka tās ir dāvanas, ar ko paspēlēsies vienu dienu un nākamreiz tās savajadzēsies varbūt pēc nedēļas, tāpēc es spēru taktisku soli - uzšuvu Makvīna spilvenu, uz kura gulēt KATRU nakti... :)
Un man sirds kūst ikreiz, kad viņš priecājas: "Mammīt, Makvīns manīm smaida!"
